Kad mēs apprecējāmies, man bija knapi 18, viņam – 23. Bet kopš pirmās tuvības mēs ārkārtīgi stipri sapņojām par bērniņu.
5 gadi ar operācijām, izmeklējumiem, bezgalīgām analīzēm, bet bez rezultātiem.
Mana mamma, ar visām savām pazīšanām slimnīcas aprindās, un tie bija 90-tie gadi, pasauca mani apskatīt puisīti, no kura atteicās. Un es aizgāju.
Kad mēs sākām iet cauri palātai ar jaundzimušajiem zīdaiņiem, no kuriem ir atteikušies vecāki, manas acis nejauši satikās ar citu acu pāri, zilas, kā vizbulīte (tikai pēc tam viņas kļuva par brūnām). Un mēs novērtējām: viņa pētīja mani, un es viņu.
Mamma vilka mani aiz rokas, bet es jau biju ieķērusies meitenītē, kā nenormāla. Pienāca vadītāja-paziņa, un teica, ka šeit ir daudz diagnožu – neiznēsāta, bioloģiskā māte sadabūja, bet, kad vīrs atgriezās no komandējuma, teica: “Vai nu dēls, vai arī tiec vaļā”.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
